Šodien es devos iekšējā ceļojumā, mēģinot atrast neuztveramo robežu starp sevi un pasauli. Tomēr katru reizi, kad domāju, ka esmu to atradis, tā izzuda kā migla, ko izkliedē saules stari rītausmā. Tas bija kā mēģinājums satvert dūmus – tie vienkārši izplūda caur pirkstiem. Kur sākas “es”, mana individualitāte, mana unikālā būtība, un kur beidzas viss pārējais – Visums, cilvēki, dabas spēki? Šī jautājuma nepielūdzamā nekonkrētība mani apbūra un mulsināja vienlaikus.
Būtība aiz domām un atmiņām
Ja es aizveru acis un uz brīdi atmetu visas domas, kas mani definē – manas atmiņas, pieredzi, vārdus, kas veido manu identitāti – kas paliek pāri? Vai ir kāda dziļāka būtība, kas pastāv neatkarīgi no šiem uzkrājumiem, kā kluss un nemainīgs kodols? Vai arī tas, ko mēs tik ļoti uzstājīgi saucam par “sevi”, ir tikai īslaicīgs atspulgs straumē, kas plūst bez sākuma un gala, kā vilnis okeānā, kas uz brīdi paceļas un tad atkal saplūst ar lielo ūdeni? Šis jautājums par mūsu autentisko “Es” liek domāt par eksistences efemeritāti un dziļumu.
Uztveres un realitātes saikne
Pasaule šķiet tik reāla, tik taustāma, pilna ar skaņām, krāsām un sajūtām. Mēs to uztveram kā pašsaprotamu. Bet kas ir tas, kas uztver šo realitāti? Vai tā ir tikai smadzeņu aktivitāte, neironu dejas, vai kas cits? Vai eksistence ir tikai tas, kas tiek pieredzēts – tas, ko mūsu maņas un prāts spēj aptvert? Vai arī ir kaut kas ārpus pieredzes, kaut kas, kas pārsniedz mūsu uztveres robežas? Un ja nav neviena, kas to uztvertu – ja nebūtu apziņas – vai pasaule vispār pastāvētu? Šis jautājums ved mūs pie solipsistiskām pārdomām, kurās realitāte kļūst atkarīga no uztvērēja.
Apziņa kā plūstoša plūsma un pēdējais jautājums
Varbūt es neesmu “es” tādā veidā, kā līdz šim esmu domājis. Varbūt apziņa nav tikai manas domas, ne mana personība, kas ir veidota no individuālās vēstures un pieredzes. Varbūt tā ir kas plašāks, kā universāla plūsma, kas vienmēr ir bijusi un vienmēr būs, klātesoša visā Visumā. Kā gaisma, kas spīd caur dažādām prizmām, katra radot unikālu krāsu, bet pati gaisma paliek nemainīga.
Bet ja tā – ja “Es” ir ilūzija vai tikai īslaicīga izpausme –, kas tad īsti ir tas, kas tagad šo visu jautā? Kas ir šī zinātkāre, kas virza mani meklēt atbildes par esības būtību? Vai tas ir pats Visums, kas caur mani uzdod jautājumus par sevi?
Ko jūs domājat, kas ir tas, kas mūsos jautā par apziņas būtību un esības robežām?
Autors: Normunds Astra
Tēma: