Šovakar, raugoties debesīs, kas klāj mani ar savu tumšzilo, zvaigžņoto plīvuru, es sajutu kaut ko dīvainu – kaut ko, kas pārkāpa ierastās uztveres robežas. Likās, ka mana apziņa nav tikai manējā, ka tā nepieder tikai manam individuālajam es. Tā bija kā nemanāma, bet spēcīga straume, kas klusi un nepārtraukti plūst cauri visam esošajam, savienojot katru elementu bezgalīgā pinumā. Es vēroju, kā gaisma no tālām zvaigznēm klusi piepilda nakti, radot mirdzošus punktus tumsā, un prātā ienāca dziļa, mulsinoša doma: vai es esmu tas, kurš vēro zvaigznes, vai arī zvaigznes vēro mani, atspoguļojoties manā apziņā? Vai mēs esam atsevišķi vai viens veselums, kas uztver sevi caur dažādām formām?
“Es” kā ūdens plaukstās: Individualitātes mīkla
Es mēģinu sajust savu Es, taču tas ir kā mēģinājums satvert ūdeni plaukstās – tiklīdz cenšos to notvert, tas izslīd caur pirkstiem, atstājot tikai mitrumu un sajūtu par kaut ko, kas bija un vairs nav. Kur sākas doma un kur tā beidzas? Vai tai ir skaidras robežas, vai tā saplūst ar citām domām, veidojot nepārtrauktu plūsmu? Kas ir tas, kurš domā? Vai tas ir mans “es”, vai kaut kas plašāks, kas izpaužas caur mani? Vai ir iespējams pieredzēt esību bez vārdiem, bez robežām, bez sajūtas par atdalītību no pasaules, bez šīs duālās uztveres, kas mūs tik ļoti ierobežo?
Varbūt es nekad neesmu bijis atdalīts. Varbūt šī ilūzija par “mani” ir tikai viļņošanās plašajā okeānā, kas uz brīdi šķiet atsevišķs vilnis, paceļoties virs ūdens, bet tad neizbēgami saplūst atpakaļ ar visu, kļūstot par daļu no lielā veseluma. Un ja tā – vai es vispār kādreiz varu pazust? Vai manis pazušana ir tikai atgriešanās pie pirmatnējās, neierobežotās esības?
Apziņa kā vējš
Vējš maigi kustina koku zarus, radot klusu, rāmu šalkoņu, un es domāju: varbūt apziņa ir kā vējš. Tā nav piederīga nevienam atsevišķam objektam vai būtnei. Tā nav ierobežota telpā vai laikā. Tā nekad patiesi nepieder nevienam, bet pieskaras visam – kokiem, lapām, sejai, ēkām. Tā plūst cauri visam, atstājot savu klātbūtni, bet pati paliekot netverama. Vējš veido formas smiltīs, liec zāli un čukst lapās, taču pats paliek neredzams un brīvs. Līdzīgi, apziņa varbūt ir klātesoša visā, veidojot realitāti caur savu plūsmu, bet pati paliekot ārpus jebkādām definīcijām un ierobežojumiem. Tā ir pati dzīvība, kas izpaužas neskaitāmās formās.
Vai jums ir bijušas līdzīgas pieredzes, kurās sajutāt robežu izplūšanu starp jūsu apziņu un apkārtējo pasauli?
Autors: Normunds Astra
Tēma: