No rīta es paņēmu krūzi rokās – nevis automātiski, bet apzināti, it kā pirmo reizi. Jutu tās siltumu, gludo virsmu un formu, kas radīta tieši tvērienam. Manas rokas un krūze šajā mirklī neeksistēja atsevišķi. Tās kļuva patiesas tikai saskarē.
Šī pieredze nav par lietu, bet par attiecībām. Ne “es turu krūzi”, bet “notiek turēšana”, kurā es un krūze uz brīdi saplūst kopīgā notikumā. Šajā mijiedarbībā izzūd robežas starp subjektu un objektu. Varbūt tieši šādos saskares brīžos dzimst apziņa.
Cik bieži es esmu savās attiecībās ar pasauli nevis kā lietu lietotājs, bet kā klātbūtnes dalībnieks? Un cik daudz no manis ir tajā, kam es pieskaros?
Autors: Normunds Astra
Tēma: