Tā ir dvēseles draudzība
Ir attiecību forma, kurā vairs nav nozīmes laikam, attālumam vai statusam. Tā ir dvēseles draudzība — kad otra klātbūtne kļūst par garīgu vērtību, nevis ārēju lomu. Šajās attiecībās vairs nav jācīnās par tuvību, tā vienkārši ir. Vairs nav jābūvē, jāanalizē, jāuzvar.
Tuvība, kas nes brīvību
Ir smalka robeža starp tuvību un saplūšanu. Kad es zaudēju sevi, lai būtu ar otru, es vairs neesmu īsts. Kad es pieļauju, ka otrs maina savu būtību manis dēļ, es vairs nemīlu — es manipulēju.
Vēroju debesis, kokus, loga stiklā atspoguļoto istabas gaismu
Es sēdēju pie loga un raudzījos ārā. Vēroju debesis, kokus, loga stiklā atspoguļoto istabas gaismu. Un pēkšņi sapratu – logs nav tikai caurums sienā, tas ir robeža, kas vienlaikus atdala un savieno. Tas ierāmē skatienu, piešķir kontekstu tam, ko redzu.
Cik daudz no manis ir tajā, kam es pieskaros?
No rīta es paņēmu krūzi rokās – nevis automātiski, bet apzināti, it kā pirmo reizi. Jutu tās siltumu, gludo virsmu un formu, kas radīta tieši tvērienam. Manas rokas un krūze šajā mirklī neeksistēja atsevišķi. Tās kļuva patiesas tikai saskarē.
Pasakaini skaista teiksma
Esības skaistumu bieži aizēno rutīnas un steigas ēnā. Taču, raugoties dziļāk, varam manīt, ka ikdienišķais sevī glabā daudz vairāk nekā sākotnēji šķiet. Apcerīgā skatījumā ikdienas notikumi nav vienkārši neitrāli fakti, bet gan pieredzes, kurām piešķiram jēgu.
Tas, kas nevienam nepieder
Es mēģināju atrast robežu starp uztveramo un to, kas uztver. Katrs mirklis ir pilns ar eksistences daudzveidību – skaņām, formām, smaržām, sajūtām –, bet es nespēju aptvert to, kas to visu uztver. Tas vienmēr atkāpjas, kā ēna, kas nepieder nevienam.
Laiks kā ilūzija
Laiks vienmēr šķitis neaptverams – mēs dzīvojam tā iekšienē kā putns debesīs. Katra doma jau ir pagājusi, kad to uztveram. Katra fantāzija ir balstīta atmiņu smiltīs.