Empātija bieži tiek saprasta kā spēja “sajust, ko jūt otrs”. Tomēr tā ir kas vairāk nekā emociju atdarināšana vai iztēlošanās. Tā ir gatavība uz brīdi nolikt malā savu ierasto skatījumu uz pasauli un ieiet cita cilvēka pieredzes laukā, pat ja tas ir svešs, sarežģīts vai neērts. Empātija nozīmē piekrišanu būt ievainojamam — jo, sajūtot cita sāpes vai prieku, mēs atveramies arī savējām.
Līdzjūtība ir empātijas nobriedusī forma. Tā nav tikai sajūta, bet arī gatavība rīkoties. Tā vienmēr ir izvēle — mēs varam novērsties vai tuvoties. Tā nav vājuma pazīme, bet emocionāla brieduma izpausme: tā pieņem cilvēka nepilnību un vienlaikus iedrošina viņu uz izaugsmi. Līdzjūtība sākas ar iekšēju klusumu, kurā mēs atmetam tiesāšanu un ļaujam sev būt par klātesošu liecinieku.
Empātija un līdzjūtība ir kā tilts starp divām apziņām. Šis tilts nav būvēts no vārdiem vai konceptiem — tas rodas no neizteikta sapratnes mirkļa, kurā mēs saredzam otru nevis kā “objektu”, bet kā dzīvu būtni ar savu unikālo redzējumu. Reizēm šis brīdis ir spēcīgāks par jebkuru palīdzības žestu, jo tajā notiek patiesa satikšanās.
Iespējams, augstākais empātijas un līdzjūtības mērķis nav konkrēts labais darbs, bet klātbūtne, kas otram ļauj izjust, ka viņš nav viens. Taču — vai mēs paši esam gatavi šādam tuvumam, ja zinām, ka tas var mūs mainīt uz visiem laikiem?
Autors: Normunds Astra
Tēma: