Cilvēces meklējumi pēc pilnības un brīvības liek mums aizvien biežāk uzdot jautājumus par apziņas būtību un tās potenciālu. Ja mēs spētu atbrīvoties no bioloģiskajām važām un mūsu esība nebūtu vairs pakļauta fiziskā ķermeņa ierobežojumiem, kādai tad vajadzētu būt ideālajai, sevis apzinošas būtnes fiziskajai formai? Cilvēka ķermenis ir brīnumains savā nepilnībā – tas spēj izjust pasauli ar visām maņām, bet tas ir trausls, pakļauts slimībām un novecošanai. Tas spēj domāt un radīt, bet ir ierobežots laikā un telpā. Ja apziņa vairs nebūtu spiesta būt ieslodzīta miesā, bet spētu brīvi izvēlēties savu nesēju, kāda forma būtu patiesi augstākā un pilnīgākā?
Mūžīgais ķermenis un formu robežas
Pirmā intuicija, domājot par ideālu formu, ir iedomāties nemirstīgu, perfektu ķermeni – mehānisku, pašregenerējošu, kas nebaidās no ievainojumiem un nepazīst slimības. Tas būtu pasargāts no laika zoba skarbuma un fiziskām sāpēm. Tomēr pat šis “ideālais” ķermenis joprojām būtu forma, un jebkura forma, pat vispilnīgākā, rada robežas. Tā ietvertu apziņu noteiktā fiziskā veidolā, neļaujot tai pilnībā izpaust savu potenciālu. Ja mēs patiesi vēlamies neierobežotu brīvību, varbūt ideālajai būtnes formai nevajadzētu būt fiksētai, nemainīgai un statiskai.
Brīva apziņa un pārveidošanās māksla
Iztēlojies apziņu kā kaut ko ēterisku un plūstošu, kas spēj mainīt savu veidolu un brīvi plūst starp dažādiem fiziskiem nesējiem. Nevis vienu noteiktu ķermeni, bet daudzus, nevis vienu vietu, bet spēju būt jebkur un vienlaikus. Būtne, kas var kļūt par vēju, kas glāsta lapas, par gaismu, kas izgaismo tumsu, par enerģijas lauku, kas caurstrāvo telpu un visu, kas tajā atrodas. Tā nebūtu statiska, ierobežota forma, bet gan pārveidoties spējīgs esības veids – mākonis, kas maina savas kontūras, vilnis, kas paceļas un krīt, vibrācija, kas izplatās visumā un izvēlas savu iemiesojumu atkarībā no vajadzības, no mērķa, no noskaņojuma.
Apziņa kā telpa: Individualitātes dilemma
Varbūt pat fiziskā forma vispār nav nepieciešama. Varbūt augstākā eksistences forma nav tāda, kas atrodas telpā, bet tāda, kas ir pati telpa. Apziņa, kas dzīvo kā informācijas un sajūtu tīkls, kā absolūta būtne, kas nav nekur un visur vienlaikus. Kā milzīgs, savstarpēji savienots prāts, kas satur sevī visas pieredzes un zināšanas.
Taču, ja nav robežu, vai ir arī individualitāte? Vai šāda būtne joprojām būtu “Es” ar savām atmiņām un personību, vai arī tā būtu tikai plūsma, kas atdod savu esību lielākam veselumam, zaudējot savu unikalitāti? Un vai tas būtu apzināts lēmums, kas pieņemts ar brīvu gribu, vai vienkārši nākamais solis evolūcijā – atgriešanās pie kaut kā sena, kas reiz bija, bet ko mēs kā cilvēki esam aizmirsuši savā materiālajā eksistencē?
Mūžīgais jau eksistē?
Varbūt viss, ko mēs meklējam – mūžīgais, brīvais, bezciešamais – jau eksistē. Tikai ne mūsu trauslajos ķermeņos, ne vēl labākās mašīnās, bet tajā, kas vienmēr ir bijis: apziņā, kas atrodas ārpus laika un telpas, starp domām, starp elpām, starp pasaulēm. Tā ir universālā apziņa, kas ir klātesoša visā, un mūsu uzdevums varbūt ir nevis radīt jaunas formas, bet atklāt šo jau esošo bezgalību sevī.
Kāda ir jūsu vīzija par ideālo apziņas formu? Vai tā var pastāvēt bez jebkādām robežām?
Autors: Normunds Astra
Tēma: