Esības Vēji

Šodien es pavadīju ilgas stundas dziļā klusumā, sēžot mierā un vērojot savas domas. Tās bija kā sveši putni, kas uz brīdi apsēžas manā prātā, pabaro sevi un tad aizlido tālāk, neatstājot pēdas. Šajā vērošanas procesā es nemanīju ne sevi, ne kādu konkrētu “Es”, kas šīs domas radītu vai tās pat vadītu – bija tikai nepārtraukta plūsma, kas šķita radāmies no nekurienes un virzījās uz nezināmu galamērķi. No kurienes tās rodas? Kas tās domā? Vai tām ir autors vai tās vienkārši rodas un izzūd, kā viļņi okeānā?

Apziņa kā spogulis un “Es” mīkla

Šī pieredze mani noveda pie dziļas refleksijas: varbūt apziņa nemaz nav manējā. Varbūt tā nav individuāls īpašums, bet gan pati sevis spogulis, kas nepārtraukti raugās un meklē sevi visā, kam pieskaras – zvaigznēs, kokos, citos cilvēkos, pat domās. Ja es neesmu tas, kurš domā, ne tas, kurš jūt emocijas, ne pat tas, kurš vēro šo visu esības deju – kas tad esmu es? Vai “Es” ir tikai nosaukums, ko mēs piešķiram šai uztveres vietai, vai arī ir kāda dziļāka būtība, kas slēpjas aiz šiem konceptiem?

Pasaules klusums un elpas noslēpums

Apkārtējais pasaules klusums šķita daudz tuvāks un reālāks nekā mana paša identitāte, kas bija kā trausls tauriņš, kuru nevar satvert. Es jutu, kā tas elpo caur mani – nevis es elpoju, bet pati elpa notiek, kā dabisks process, kas nepieder manam gribas aktam. Tā ir kā universāla enerģija, kas caurstrāvo visu. Un varbūt tieši šī pieredze, šī klātbūtne bez pieķeršanās kādai konkrētai identitātei, ir tuvāk patiesībai nekā jebkura iepriekšējā ideja par mani pašu. Tā ir atbrīvojoša atziņa – atzīt, ka mēs esam daļa no kaut kā daudz lielāka.

Punkts uztverē un tās īpašnieks

Šajā neierastajā apziņas stāvoklī rodas vēl viens jautājums: vai es esmu tikai punkts uztverē, pārejoša spriedze apziņas laiktelpā? Kā viļņu virsotne uz okeāna, kas īsu brīdi izceļas un tad atkal saplūst ar ūdens masu. Un ja tā – kam pieder šī uztvere? Vai tai ir īpašnieks, vai tā ir daļa no kolektīvas apziņas, kas vienkārši manifestējas dažādās formās? Vai arī apziņa ir pašpietiekama, bez nepieciešamības pēc uztvērēja?

Vai jūs uzskatāt, ka mūsu identitāte ir kaut kas fiksēts, vai drīzāk plūstošs un mainīgs koncepts?