Laiks vienmēr šķitis neaptverams – mēs dzīvojam tā iekšienē kā putns debesīs. Katra doma jau ir pagājusi, kad to uztveram. Katra fantāzija ir balstīta atmiņu smiltīs.
Es šodien ļāvu domām apklust un ieiet brīdī, kurā nav laika. Tur nav “pirms” un “pēc”, tikai pulsējošs tagadnes punkts, kas nav ne miera, ne kustības stāvoklis. Tikai būtība.
Un šajā tagadnes dziļumā nav arī manis kā personības – ir tikai klātbūtne, bez vārda, bez stāsta. Varbūt tieši tur sākas īstā brīvība – ārpus laika.
Vai var būt apziņa bez laika izjūtas? Vai arī laiks pats ir apziņas forma?
Autors: Normunds Astra
Tēma: