Tas nenāca kā zibens no skaidrām debesīm. Nebija dramatiskas metamorfozes, kas izmainītu manu būtību vienā acumirklī, nedz arī pēkšņa, apžilbinoša atklāsmes brīža, kas satricinātu manus pamatus. Gluži pretēji, tas bija smalks, gandrīz nemanāms process, kas norisinājās manā iekšienē, līdzīgi kā lēna rītausma, kas pakāpeniski izgaismo tumsu. Es sēdēju mierā, kā neskaitāmas reizes agrāk, ļaujot domām brīvi plūst un izklīst, vērojot to nepārtraukto deju prāta plašumos. Un tad – iestājās apstāšanās. Ne jau pasaule apstājās griezties ap savu asi, ne jau laiks apturēja savu gaitu, bet es – tajā klusajā, dziļajā iekšienē, kur beidzas jebkāda pretošanās, jebkāda vēlme kontrolēt vai mainīt.
Satikšanās ar Esību
Un tur, tajā nekurienes un visurienes krustpunktā, es Viņu sastapu. Ne cilvēku ar vārdu un seju, ne ideju, kas radīta prāta kambaros, bet pašu Esību. Dzīvi, kas vairs nebija jāsaprot ar loģiku vai jākontrolē ar gribasspēku. Dzīvi, kas vienkārši bija – tīra, neapstrādāta, pilnīga. Tā bija klātbūtne, kas aptvēra mani, piepildīja katru šūnu ar neizsakāmu mieru un piepildījumu. Tā bija atgriešanās pie pirmsākumiem, pie patiesības, kas vienmēr ir bijusi, bet ko ikdienas steiga un prāta troksnis bija aizēnojis.
Viena Būtība
Un šajā brīdī es sapratu, ka tā ir mīlestība. Ne mīlestība pret kaut ko konkrētu vai kādu noteiktu personu, bet gan mīlestība kā universāla klātbūtne, kas neko negaida, neko neprasa, bet tikai dod. Tā bija meditācija, kas nekad nebija bijusi tehnika, ko var iemācīties vai apgūt, bet gan atdošanās – pilnīga, bez nosacījumiem, bez pretestības. Es pēkšņi, ar pārsteidzošu skaidrību, sapratu: meditācija un mīlestība dara vienu un to pašu – tās ļauj būt. Tās ļauj pieņemt visu, kas ir, bez vērtējuma un bez vēlmes mainīt. Tās ļauj redzēt pasauli tās patiesajā gaismā, bez prāta filtriem un aizspriedumiem.
Maigums un Mūžība
Un tajā redzējumā, šajā jaunajā un tomēr tik sen zināmajā perspektīvā, pasaule kļuva neizsakāmi maiga. Es jutu, kā vējš pieskaras manai sejai ar tādu patīkamu vieglumu, kā gaisma slīd pa sienu, radot mainīgas ēnas un gaišuma spēles. Es izjutu laiku, kas šķita apstājies starp diviem sirdspukstiem, starp ieelpu un izelpu, atklājot savu mūžīgo būtību. Katrs mirklis bija pilnīgs, piepildīts ar dzīvību un nozīmi. Es biju dzīvs patiesā, dziļākā nozīmē. Es biju mīlestībā. Un šajā svētlaimīgajā apziņā es sapratu, ka tie ir viens un tas pats – dzīvība un mīlestība, Esība un atdošanās. Tie ir savstarpēji neatdalāmi, veidojot to pašu, nebeidzamo eksistences deju.
Autors: Normunds Astra
Tēma: