Marta ienāca mazā, pieklusināti apgaismotā grāmatu veikalā, kurā viņa nebija bijusi jau vairākus gadus. Telpa bija piesātināta ar senu, viegli saldu papīra un veco ādas vākotu grāmatu aromātu. Tā bija smarža, kas vienmēr raisīja nostalģiju un it kā uzreiz ievilka viņu citā laikā un vietā, atverot durvis uz atmiņām un iedomām. Gaisā virmoja klusums, ko šad un tad pārtrauca vienīgi lapu švīkstoņa vai kāda apmeklētāja kluss solis, piešķirot vietai gandrīz sakrālu atmosfēru.
Grāmatu apsolījums un satikšanās ar filozofiju
Marta lēnām pārvietojās gar ilgajām, koka plauktu rindām, pirkstiem viegli slīdot gar grāmatu muguriņām. Zem to vākiem slēpās neskaitāmas jūtas, domas un likteņi, kuras viņa vēl tikai varēja atklāt. Marta mīlēja grāmatas ne tikai par to saturu, bet arī par solījumu, ko katra no tām sevī slēpa – solījumu uz mirkli ieiet cita pasaulē, izjust cita cilvēka dzīvi, redzēt to caur svešām acīm un paplašināt savu redzesloku. Katra grāmata bija kā vārti uz nezināmo.
Viņa apstājās pie plaukta, kurā bija senu filozofijas grāmatu izlase. Šajā vecajā veikalā neviens neskatījās viņai pāri plecam, neviens nesteidzināja. Marta izvēlējās vienu grāmatu ar tumši sarkaniem, nodilušiem ādas vākiem, kas liecināja par tās ilgo mūžu, un uz mirkli to atvēra, nejauši iegrimdama lapās, kuras jau sen bija izbalējušas un kļuvušas dzeltenīgas no laika zoba. Šajā plānajā, bet dziļajā tekstā bija rakstīts par eksistenci – par cilvēka būtības dziļumu un viņa vietu pasaulē, par meklējumiem, kas nekad nebeidzas.
Laika apstāšanās un domas mūžība
Marta apzinājās, ka šis brīdis, šķietami vienkāršs un mierīgs, ir piepildīts ar bezgalīgi daudzām iespējām un jēgu. Viņa aizvēra acis, uz brīdi ļaujot sev iztēloties, kāda dzīve slēpās aiz šī teksta – kāds bija autors, kurš sēdējis, domājis un rakstījis, varbūt skatoties uz tiem pašiem fundamentālajiem jautājumiem, uz kuriem viņa mēģināja rast atbildes šajā klusajā grāmatu veikalā.
Telpā plūstošais klusums, putekļu vieglā smarža, kas virmoja gaisā, un senā papīra pieskāriens radīja gandrīz mītisku atmosfēru. Tā it kā neeksistētu laiks, tikai viņa un bezgalīgais domu visums, kas slēpās šajā mazajā, vecajā grāmatnīcā. Šķita, ka katra grāmata elpo savu stāstu, un Marta bija daļa no šīs elpas.
Atvadas un paliekošais iespaids
Kad Marta aizvēra grāmatu un atkal to uzmanīgi nolika plauktā, viņa sajuta, ka ir paņēmusi sev līdzi daļiņu no šīs vietas, daļiņu no vēstures un gudrības. Šis mirklis – vienkāršais, klusais mirklis starp senām lapām un domām, kas atstāja tik dziļu iespaidu – kļuva par kaut ko daudz lielāku nekā tikai grāmatas lasīšana. Tas bija sevis apzināšanās brīdis, atgādinājums par domas spēku un cilvēka pieredzes dziļumu.
Atvadījusies no pārdevēja ar vieglu smaidu, Marta devās ārā, kur viņu sagaidīja rudenīgā vēja dzestrais pieskāriens. Aizverot veikala durvis, Marta zināja, ka grāmatu smarža un šī rīta atklāsmes vēl ilgi pavadīs viņu domās, kā silts un iedvesmojošs atgādinājums. Katrs mirklis, kuru viņa piedzīvoja šajā vietā, kļuva par nelielu, bet svarīgu daļu no viņas pašas, bagātinot iekšējo pasauli.
Vai jums ir kāda īpaša vieta, kas spēj jūs ievilkt citā laikā un telpā?
Autors: Normunds Astra
Tēma: