Es apstājos un ieniru mirklī, pirms teikums vēl nebija sācies, pirms doma vēl tikai dzima. Tas bija brīdis, kas atradās starp diviem elpas vilcieniem, starp pagātni un nākotni. Un tur, šajā neaprakstāmajā klusumā, es atradu kaut ko negaidītu. Nebija vārdu, nebija jēdzienu, kas varētu to aprakstīt – bija tikai klātesamība bez formas, tīra eksistence. Tā bija savāda un atbrīvojoša sajūta, ka esot ne kam un ne kādam, es patiesībā esmu viss.
Apziņas arhitektūra un būvētāja mīkla
Šajā atklāsmes mirklī visa mana apziņas pieredze pēkšņi šķita kā pašradīta telpa – sarežģīta arhitektūra, ko es pats būvēju no atmiņām, baiļu ēnām un cerību stariem. Tas bija kā gigantisks, nemitīgi mainīgs labirints, kurā katrs koridors un katra istaba bija veidota no manām personīgajām interpretācijām par realitāti. Bet šajā metaforiskajā būvniecībā radās dziļš jautājums: Kas ir tas, kas būvē? Vai būvētājs nav tikai vēl viens izgudrojums šajā pašatskaites sistēmā, vēl viens “es”, ko radījis “es”, lai izskaidrotu pats sevi? Vai tas nav kā spogulis, kas skatās spogulī, cenšoties atrast īsto atspulgu?
“Es” pastāvēšana un lasītāja identitāte
Šis jautājums mani noveda pie robežas, kurā izzūd ierastās patiesības. Ja es pārtraucu meklēt sevi, ja es atmetu vēlmi definēt un kategorizēt savu “Es”, vai “es” vispār turpinu pastāvēt? Vai mana individualitāte ir atkarīga no maniem meklējumiem? Varbūt patiesais “es” nav kaut kas, ko var atrast, bet gan process, nepārtraukta plūsma, kas izpaužas caur mums.
Un, ja viss, ko es zinu par sevi, ir tikai struktūra – konceptuāls rāmis, kas balstās uz fundamentālu pieņēmumu, ka kāds ir, kāda apzinoša būtne eksistē –, kas tad ir tas, kurš tagad šo lasa? Vai arī jūs, lasītāj, esat daļa no šīs pašas ilūzijas, kas mēģina saprast sevi caur vārdiem un jēdzieniem? Šis jautājums ir atvērts, aicinot ikvienu iedziļināties savas apziņas noslēpumos.
Vai esat kādreiz piedzīvojuši brīdi, kurā sajutāt, ka jūsu “es” identitāte izzūd?
Autors: Normunds Astra
Tēma: