Normunds Astra

Mārtiņš visu savu dzīvi bija pavadījis nepārtrauktā skrējienā. Rītos viņš steidzās uz darbu, pēcpusdienās skrēja, lai pabeigtu neskaitāmus projektus, vakaros viņš steidzās atgriezties pie ģimenes. Un pat tad, kad visi beidzot bija devušies pie miera, viņš vēl joprojām steidzās – izlasīt jaunākās ziņas, atbildēt uz atlikušajiem e-pastiem, cenšoties apsteigt laiku. Viņa dienas bija piepildītas līdz robežai, piebāztas ar pienākumiem un aktivitātēm, taču paradoksāli – viņa sirds bija tukša, ilgojoties pēc kaut kā nezināma.

Nejauša sastapšanās ar klusumu

Vienā no neskaitāmajiem darījumu braucieniem, atrodoties svešā pilsētā, Mārtiņš nejauši iegāja nelielā, mājīgā grāmatnīcā, kuras klusums šķita neierasts. Meklējot kaut ko, kas varētu palīdzēt mazināt nemitīgo stresu, kas viņu nomāca, viņš uzdūrās plānai, neuzkrītošai grāmatai par meditāciju. “Kāds gan laiks šādiem niekiem,” viņš nodomāja ar ierasto skepsi, taču kaut kas viņā lika tomēr iegādāties šo grāmatu. Varbūt tas bija nogurums, kas lika meklēt pat vismazāko cerības stariņu.

Nākamajā rītā, pirms steidzīgajām viesnīcas brokastīm, Mārtiņš atvēra grāmatu un viņa acis apstājās pie vienkāršiem, bet spēcīgiem vārdiem: “Sēdi mierā. Klausies klusumu. Nekas nav jādara, tikai esi.” Viņš brīdi pārdomāja izlasīto, tad nolika grāmatu malā un nolēma pamēģināt. Šķita tik neparasti – nedarīt neko.

Pirmās atklāsmes un pārmaiņu sākums

Pirmās minūtes šķita gandrīz neizturamas – prātā domas skrēja kā trakas skudras, ķermenis nemierīgi gribēja kustēties, un telefons vibrēja uz galda, aicinot atgriezties ierastajā ritmā. Bet tad, pēc dažām apzinātām elpām, notika kas patiesi dīvains un negaidīts. Starp nepārtrauktajām domām pavīdēja klusa, mierīga telpa, kā oāze tuksnesī. Viņš sajuta patīkamu siltumu krūtīs un vieglumu plecos, it kā milzīgs smagums būtu nokritis. Tā bija tik īsa mirkļa sajūta, tomēr tā bija pietiekama, lai viņš gribētu to atkal piedzīvot, lai gribētu izpētīt šo jauno, nezināmo sajūtu.

Atgriezies mājās, Mārtiņš neaizmirsa par šo atklāsmi. Katru rītu, pirms dienas kņadas, viņš veltīja piecas minūtes klusumam. Nedēļas pārvērtās mēnešos, un viņš sāka pamanīt būtiskas pārmaiņas savā dzīvē un sevis uztverē. Viņš vairs nebija tik viegli aizkaitināms, spēja labāk koncentrēties gan darbā, gan ikdienas pienākumos, un pat mirkļos, kad viss gāja šķērsām un likās bezcerīgi, viņš spēja saglabāt iekšēju mieru un līdzsvaru.

Miera pilnība

Kādu vakaru, sēžot parkā un vērojot, kā vējš maigi šūpo kokus, radot rāmu skaņu, Mārtiņš saprata – viņš vairs neskrien. Steiga bija izgaisusi, atstājot vietā mieru. Viņš vienkārši ir. Un šī sajūta bija skaistāka, dziļāka un patiesāka par jebko, ko viņš līdz šim bija meklējis un centies sasniegt savā dzīves skrējienā. Tas bija miers, ko nevarēja nopirkt vai izkarot, tikai atklāt sevī.

Vai arī jūsu dzīvē ir brīži, kad gribētos apstāties un vienkārši būt?