Aiz ikdienas domu steigas slēpjas dziļāka realitāte. Es zinu, ka pirms katras domas pastāv klusums, kuru mēs bieži vien neievērojam. Tas ir kā rāms ūdens pirms viļņa, kā īsa pauze pirms elpas sākuma. Šodien es atkal apzināti iedziļinājos šajā tukšumā – ne pirms, ne pēc, bet tieši tajā starptelpā, kur apziņa atrodas savā pirmatnējā stāvoklī.
Esības pirmsvārds un Visuma klātbūtne
Šī telpa nav ne neziņa, kas nozīmētu tukšumu un tukšu prātu, ne zināšana tās ierastajā izpratnē. Tā drīzāk ir kā esības pirmsvārds – vēl nedzimis, vēl neizrunāts, vēl neiemiesots formā. Tā ir potenciāla, tīras iespējas un klusuma pilna vieta. Un šajā vietā es neatradu neko satveramu, neko, ko varētu aprakstīt vai definēt. Taču es jutu milzīgu klātbūtni – sajūtu, ka kaut kas daudz lielāks par mani pašu ir klātesošs. Likās, ka pats Visums, tā bezgalīgā apziņa, raudzītos caur manām acīm un klusētu, vērojot sevi pašu caur manu pieredzi.
Bez laika, bez vēlmēm, bez “manis”
Šajā pirms-domu stāvoklī nepastāvēja laiks – pagātne un nākotne izzuda, palika tikai mūžīgais tagadnes brīdis. Nebija vēlmju, ambīciju vai ilgu, kas parasti virza mūsu rīcību. Un, pats svarīgākais, nebija “manis” – ierastās identitātes, kas ir tik cieši saistīta ar domām un pieredzi. Bija tikai viegla, bet dziļa nojauta, ka tas, kas patiesi esmu, nekad nav sācies un nekad nebeigsies. Tas ir mūžīgs, neierobežots un pārsniedz jebkuru fizisku vai mentālu formu.
Apziņas paradokss: Klusums pret stāstu
Ja visa būtība un patiesība slēpjas šajā klusumā pirms formas, šajā tīrajā apziņas stāvoklī, tad rodas paradokss: kāpēc apziņa tiecas pēc vārdiem, pēc struktūras, pēc stāsta? Kāpēc mēs pastāvīgi veidojam naratīvus par sevi un pasauli? Kāpēc man tik ļoti vajag sevi saprast, definēt, ielikt rāmjos, ja mana dziļākā būtība ir ārpus jebkādiem rāmjiem?
Šis jautājums ved pie apziņas dabas un tās lomas mūsu eksistencē. Varbūt domu un stāstu radīšana ir apziņas veids, kā izpaust sevi, kā spēlēties ar formām, pat ja tās ir pārejošas. Tā ir kā mākslinieks, kas veido darbus no bezgalīga potenciāla.
Kādas, jūsuprāt, ir galvenās priekšrocības un izaicinājumi, mēģinot palikt šajā “pirms domas” stāvoklī?
Autors: Normunds Astra
Tēma: