Es mēģināju atrast robežu starp uztveramo un to, kas uztver. Katrs mirklis ir pilns ar eksistences daudzveidību – skaņām, formām, smaržām, sajūtām –, bet es nespēju aptvert to, kas to visu uztver. Tas vienmēr atkāpjas, kā ēna, kas nepieder nevienam.
Vai es esmu tikai logs, caur kuru pasaule skatās pati sevī? Vai esmu telpa, kurā tā atspoguļojas? Meklējot “sevi,” es atrodu tikai pašu uztveri. Bet kur ir tas, kas uztver šo uztveri?
Es apklustu, lai dzirdētu. Es kļūstu rāms, lai saprastu. Un tomēr šī tukšuma centrā es saskaros ar kaut ko neaprakstāmu – ar klātbūtni, kas vienkārši ir, pat nezinot par to.
Kas notiek, ja neviens nevēro pasauli – vai tā joprojām pastāv?
Autors: Normunds Astra
Tēma: