Es sēdēju pie loga un raudzījos ārā. Vēroju debesis, kokus, loga stiklā atspoguļoto istabas gaismu. Un pēkšņi sapratu – logs nav tikai caurums sienā, tas ir robeža, kas vienlaikus atdala un savieno. Tas ierāmē skatienu, piešķir kontekstu tam, ko redzu.
Kādas logu rāmja formas ir manās domās? Kādi mentāli ietvari noteic to, ko es vispār spēju ieraudzīt? Un cik bieži es redzu tikai ierāmēto, nevis plašumu aiz tā?
Vai manas domas ir logs vai siena? Un kā es varu palikt klātesošs pašā redzēšanā, neaizķeroties aiz tās robežām?
Autors: Normunds Astra
Tēma: