Agrais ziemas rīts vēl ietina pilsētu miegā, kad es spēru pirmos soļus ārpus mājas, ļaujoties vienkāršai sajūtai ieelpot dzestro, durstīgo gaisu. Domas vēl nebija sakārtotas, tās lidoja kā lapas vējā, taču gaiss jau nesa sevī neizsakāmu apsolījumu par jaunu dienu, par iespēju, kas vēl tikai mostas. Katrs solis atbalsojās klusajās ielās, radot savdabīgu ritmu, kas harmonizēja ar sirdspukstiem. Nonākot pie upes, mani pārsteidza negaidīts un aizraujošs skats, kas acumirklī apstādināja laiku.
Miglas plīvurs pār upi
Virs sasalušā ūdens klusi cēlās viegla, gandrīz ēteriska migla – vienlaikus bieza un gaisīga, balta kā elpas tvaiks aukstumā, kas lēnām pārvēršas par redzamu. Tā plūda pāri krastiem, apņemot visu savā noslēpumainajā apskāvienā un radot iespaidu, ka pati upe ir iegrimusi dziļos, mierīgos sapņos. Migla veidoja fantastiskas formas, sapņaini vijās un dejoja, atklājot un atkal apslēpjot krastu kontūras, tiltu un tālas ēkas, pārvēršot ierasto ainavu par pasakainu, citpasaules vīziju. Es apstājos, piesaistīts šim neparastajam skaistumam. Viss apklusa. Pat kailie un stīvie koki, kuru zari spraucās debesīs kā dīvaini pirksti, šķita stāvam cieņpilnā apceres klusumā, vērojot šo dabas sniegto izrādi. Gaisā virmoja noslēpums, gandrīz dzirdams čuksts, kas aicināja ieklausīties sevī.
Klātbūtnes brīdis
Mani pārņēma neaprakstāma sajūsma – tāda, kas liek aizmirst visu ikdienišķo un ļauties tīram priekam. Tā bija sajūta, kaut kas sen aizmirsts un bērnišķīgi tīrs, kas mostas dvēseles dziļumos – kā pirmo reizi ieraugot sniegu, kas klāj zemi baltā segā, vai sajūtot, ka pasaule elpo citādi nekā parasti, atklājot savu slepeno ritmu. Migla nesniedza atbildes uz manām neizteiktajām domām vai jautājumiem, tā tikai klusi pastāvēja, vienkārši bija. Bet tieši tajā klusumā, miglas apskāvienā, es sajutu – esmu klātesošs. Es jutu savu elpu, savus sirdspukstus, patiesu piederību šim brīdim. Un tas bija viss, kas tajā mirklī bija nepieciešams – apziņa, ka esmu šeit un tagad, pilnīgi savienots ar pasauli un sevi pašu. Tas bija miers, kas apskauj un piepilda, mierinājums, kas atrodams dabas klātbūtnē.
Vai esat piedzīvojuši līdzīgus mirkļus, kad dabas skaistums liek sajust patiesu klātbūtni?
Autors: Normunds Astra
Tēma: